Dažkārt visvērtīgākās iepazīšanās notiek pavisam nejauši.
Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas pasākumā man bija iespēja vadīt bērnu jogas nodarbību. Pasākuma laikā satiku daudz smaidīgu bērnu, pedagogu un ģimeņu, taču viena iepazīšanās izvērtās īpaši interesanta.
Tieši tur satiku Sedef - smaidīgu un ļoti pozitīvu jaunu sievieti no Turcijas. Sarunas laikā uzzināju, ka viņa šobrīd kā brīvprātīgā strādā Rēzeknes pirmsskolas izglītības iestādē "Namiņš". Mēs apmainījāmies kontaktiem, un man radās interese uzzināt vairāk par viņas ceļu līdz Latvijai, darbu pirmsskolā un iespaidiem par mūsu izglītības sistēmu.
Aicināju, Sedef uz nelielu sarunu, un lūk, ko viņa pastāstīja.
Kā Tu nonāci Latvijā, un kas Tevi atveda tieši uz Rēzekni?
Sedef:
Mani sauc Sedef. Esmu dzimusi 1997. gadā Izmirā, Turcijā, kur dzīvoju līdz pārcelšanās brīdim uz Latviju. Esmu pirmsskolas un speciālās izglītības skolotāja, un šajā profesijā strādāju jau septiņus gadus. Šobrīd esmu brīvprātīgā pirmsskolas skolotāja Rēzeknes pirmsskolas izglītības iestādē "Namiņš".
Uz Latviju atbraucu, pateicoties European Solidarity Corps (ESC) programmai. Tā ir Eiropas Savienības programma jauniešiem līdz 30 gadu vecumam, kas dod iespēju iesaistīties brīvprātīgajā darbā dažādās Eiropas valstīs.
Kad uzzināju, ka šī programma piedāvā iespēju strādāt tieši manā profesionālajā jomā, sapratu, ka nevēlos palaist garām šādu iespēju.
Pēc studijām pirmsskolas pedagoģijā ieguvu maģistra grādu agrīnajā bērnībā. Četrus gadus strādāju bērnudārzā, bet vēlāk specializējos speciālajā pedagoģijā. Pēdējos trīs gadus strādāju rehabilitācijas centrā ar bērniem, kuriem ir speciālās vajadzības.
Rēzeknē ierados janvārī, un mans pirmais iespaids bija pavisam vienkāršs – viss bija balts. Kultūršoka man nebija, taču noteikti piedzīvoju klimata šoku!
Patiesībā es īpaši neizvēlējos "Namiņu". Tā bija vienīgā pirmsskolas izglītības iestāde Rēzeknē, kas piedalījās ESC projektā, un tā arī nonācu šeit.
Pirms ierašanās par Latviju zināju pavisam maz – tikai to, ka tā atrodas Baltijas reģionā pie Baltijas jūras.
Kad saprati, ka vēlies kļūt par pirmsskolas pedagogu?
Sedef:
Godīgi sakot, vidusskolā nemaz nebiju pārliecināta, ka vēlos kļūt par skolotāju. Vēlāk mana mamma un apkārtējie mani iedrošināja studēt pedagoģiju, un es iestājos Izglītības fakultātē.
Tieši prakses laikā, strādājot ar bērniem, sapratu, cik ļoti man šī profesija patīk. Ar katru dienu vēlējos šajā jomā attīstīties arvien vairāk.
Agrīnā bērnība ir periods, kas ļoti spēcīgi ietekmē visu cilvēka turpmāko dzīvi. Tieši šajā laikā bērni iegūst pieredzi, kas veido viņu nākotni.
Jo vairāk mīlestības, rūpju un atbalsta mēs bērniem sniedzam šajā vecumā, jo lielāka iespēja, ka viņi izaugs par laimīgiem, pārliecinātiem un sabiedrībai nozīmīgiem cilvēkiem.
Tieši tas mani motivē katru dienu.
"If one child changes, the world changes."
"Ja mainās viens bērns, mainās visa pasaule."
Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, jo viņi mudina mani būt radošai, mācīties un nepārtraukti pilnveidoties. Es uzskatu, ka tas palīdz ne tikai labāk saprast bērnus, bet arī pašai saglabāt motivāciju un radošumu.
Kādas atšķirības Tu redzi starp pirmsskolām Latvijā un Turcijā?
Sedef:
Atšķirību ir diezgan daudz.
Latvijā bērni pirmsskolu sāk apmeklēt jau no 18 mēnešu vecuma, un viņiem ir pieejama pilnas dienas aprūpe un izglītība bez maksas. Turcijā bērni bērnudārzu parasti sāk apmeklēt četru vai piecu gadu vecumā, turklāt pilnas dienas grupas ir salīdzinoši reti sastopamas. Bezmaksas izglītību nodrošina tikai valsts pirmsskolas, savukārt privātās ir ļoti dārgas.
Arī mācību pieeja atšķiras.
Latvijā pedagogi vairāk ir bērnu atbalstītāji un ceļveži mācību procesā. Savukārt Turcijā skolotāji vairāk koncentrējas uz mācīšanu un akadēmiskajiem sasniegumiem. Mēs nepārtraukti kaut ko mācām bērniem, un tas dažkārt atstāj mazāk vietas brīvām rotaļām un bērna patstāvīgai izzināšanai.
Man ļoti patīk Latvijas rotaļās balstītā pieeja. Es to labprāt aizvestu arī uz Turciju.
Savukārt no Turcijas Latvijā varētu pārņemt aktīvāku vecāku iesaisti izglītības procesā. Turku pedagogi arī ļoti daudz paši veido radošus mācību materiālus bērnu attīstībai.
Kā Tu vērtē digitālo rīku nozīmi pirmsskolā?
Sedef:
Lai gan neesmu strādājusi ar pilnvērtīgu pirmsskolas pārvaldības sistēmu, labi pārzinu dažādus digitālos risinājumus, ko izmanto izglītībā.
Turcijā pirmsskolās tiek izmantotas interaktīvās tāfeles, digitālās mācību platformas un saziņas rīki starp iestādi un ģimenēm.
Manuprāt, digitālie rīki kļūst arvien nozīmīgāki gan pedagogu, gan vadības ikdienā. Tie palīdz plānot nodarbības, sekot bērnu attīstībai, organizēt informāciju, uzlabot komunikāciju un atvieglot administratīvos procesus.
Tomēr ir ļoti svarīgi, lai digitālie rīki atbalstītu, nevis aizstātu rotaļās balstītu mācīšanos.
To lielākā vērtība ir tajā, ka tie samazina administratīvo slogu un ļauj pedagogiem vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem.
Es uzskatu, ka viena sistēma, kurā apvienota bērnu attīstības dokumentēšana, saziņa ar vecākiem, plānošana un ikdienas informācija, būtu ļoti noderīga. Taču tai jābūt vienkāršai un intuitīvai, jo pedagogiem darba dienā nav daudz brīva laika sarežģītu sistēmu apguvei.
Kāda ir dzīve Latvijā?
Sedef:
Pirms ierašanās zināju, ka būs jāmācās latviešu valoda, taču negaidīju, ka Latvijas austrumos tik daudz cilvēku runā arī krievu valodā.
Ar bērniem cenšos runāt angliski un vienkāršā latviešu valodā. Vecākajās grupās mācu angļu valodu, savukārt ar mazākajiem cenšos strādāt kā pirmsskolas skolotāja, izmantojot vienkāršus latviešu vārdus.
Ar kolēģiem sazināmies angliski. Sākumā tas bija sarežģīti, jo ne visi runāja angļu valodā, taču tagad kaut kā vienmēr atrodam kopīgu valodu. Reizēm smejos, ka mēs visas runājam savā īpašajā "sieviešu valodā".
Bērni ir ļoti zinātkāri. Viņi vienmēr jautā, no kurienes esmu, kādā valodā runāju, un dažreiz pat mēģina atkārtot vārdus turku valodā.
Visvairāk mani pārsteidza Latvijas valodu daudzveidība, mierīgais dzīves ritms un cilvēku ciešā saikne ar dabu.
Man ļoti patīk Latvijas meži, ezeri un pastaigas dabā. No ēdieniem īpaši iepatikušās tradicionālās zupas un rupjmaize.
Ko Tu ieteiktu pedagogiem, kuri apsver iespēju doties starptautiskā pieredzē?
Sedef:
Es ieteiktu būt atvērtiem un pacietīgiem. Sākums var būt sarežģīts valodas un kultūras atšķirību dēļ, taču ar laiku viss kļūst vieglāk.
Kad atgriezīšos mājās, līdzi paņemšu ne tikai profesionālo pieredzi, bet arī daudz dziļāku izpratni par darbu daudzvalodīgā un multikulturālā vidē.
Esmu kļuvusi patstāvīgāka, pacietīgāka un elastīgāka. Šī pieredze man ir parādījusi, ka spēju pielāgoties ļoti atšķirīgām izglītības vidēm, un tas noteikti būs vērtīgs ieguvums manā turpmākajā profesionālajā ceļā.
Ja man būs iespēja, ļoti labprāt palikšu Latvijā un turpināšu strādāt pirmsskolas izglītībā. Savukārt, ja tas nebūs iespējams, plānoju turpināt studijas doktorantūrā, izmantojot šeit iegūto pieredzi kā pamatu savai turpmākajai profesionālajai un akadēmiskajai izaugsmei.
Noslēgumā
Saruna ar Sedef vēlreiz apliecina, ka pirmsskolas izglītībai nav robežu. Lai arī Latviju un Turciju šķir tūkstošiem kilometru, vēlme palīdzēt bērniem augt, mācīties un justies droši ir vienāda visur pasaulē.
Paldies, Sedef, par atklāto sarunu! Novēlam, lai laiks Latvijā nes daudz iedvesmas, vērtīgu pieredzi un jaunus profesionālos izaicinājumus.
