"Cilvēks, kurš stūrē šo balonu, nebaidās no augstuma, izaicinājumiem vai nezināmā. Viņa ir pilote, kas pati izveidojusi savu lidojuma maršrutu. Nevis tāpēc, ka ceļš jau bija skaidrs, bet tāpēc, ka viņa prata to iztēloties." Tā par Kristīni Daigu ir izteikusies novada pašvaldība, novērtējot viņas darbu ar Gada balvu izglītībā 2025 par nozīmīgu personisko ieguldījumu pedagoģiskajā darbībā un sasniegumiem izglītībā. Kristīne Daiga ir Matīšu pamatskolas pirmsskolas metodiķe.
Matīšu pamatskolas pirmsskolas izglītības grupas ir vieta, kas rada drošu un iedvesmojošu vidi. Ar trim grupām un nelielu, bet ciešu pedagogu kolektīvu, iestāde lepojas ar inovatīvām iniciatīvām, piemēram, savu “Aprites ekonomikas bibliotēku”. Šajā intervijā mēs sarunājamies ar Kristīni Daigu, kura dalās savā pieredzē - no skolotājas darba līdz metodiķa amatam. Kristīne stāsta par radošu materiālu veidošanu un sadarbības veicināšanu ar kolēģiem un vecākiem, kā arī iezīmē lietas, kas būtu jāuzlabo, realizējot iekļaujošo izglītību iestādē.
Kāds ir bijis Jūsu profesionālais ceļš no pedagoga līdz metodiķes amatam Matīšu pirmsskolā, un kādi izaicinājumi un lēmumi to veidoja?
Pirmsskolā strādāju jau astoņus gadus. Sāku strādāt kā jaunākā vecuma grupas skolotāja un sporta skolotāja. Paralēli studēju un tas bija milzīgs izaicinājums un atbildība strādāt ar mazajiem un visu pirmsskolas izglītības iestādi kā sporta skolotājs. Tad papildus mūsu iestādē bija divas grupas – vēlāk tika izveidota arī trešā grupa, bet tad jau pārgāju strādāt vecākā vecuma grupā. Tas arī bija izaicinājums, jo kolēģe devas pensijā, bet mana tā laika vadītāja mani nostādīja fakta priekšā, jeb lika izvēlēties vai nu turpinu strādāt ierastajā režīmā vai sāku strādāt vecākā vecuma grupā kopā ar ļoti pieredzējušu kolēģi. Tad nu izlēmu un riskēju, jo mani māca šaubas par to vai es spēšu sastrādāties ar kolēģi – bieži uz sevi un savu darbu skatos ļoti kritiski, bet man sanāca. Covid – 19 laikā, es strādāju arī par mūzikas skolotāju. Būtībā, man patīk izaicinājumi un jaunas iespējas. Tad pirms diviem gadiem mani uzrunāja tā laika metodiķe, kura plānoja drīzumā doties dekrētā un jautāja man vai es vēlos kļūt par metodiķi. Protams tika sarīkota sapulce, kurā katrs kolēģis varēja izteikt domas un vēlmes par amata vietu. Rezultāts – 100% par labu man. Bailes jau gan bija, jo metodiskais darbs ir ar savu specifiku un tomēr metodiķis bieži uzņemas lielu atbildību par iestādi, sadarbību dažādos līmeņos un ar dažādiem cilvēkiem. Kolēģi saka: "Tev sanāk!". Tagad varu teikt – jā tas bija ļoti labs lēmums, jo man patīk tas ko es daru, nu jau divus gadus. Tāds arī bija un ir mans ceļš līdz šim amatam.
Kas jums visvairāk patīk, esot iestādes metodiķim?
Kā jau minēju atbildot uz iepriekšējo jautājumu, tad šajā amatā strādāju divus gadus un visvairāk man patīk prasme sadarboties. Ir lieliski dzīvot vietā, kur visus zini un visi zin tevi. Tad ir daudz vienkāršāk sarunāt un izrunāt lietas. Man ļoti patīk radīt materiālus, kuri nepieciešami skolotājiem ikdienas darbā, kā arī meklēt un veidot dažādus uzskates materiālus, informatīvos avotus un saites vieglākam darbam grupās. Šo divu gadu laika esmu izveidojusi arī dažādu jomu darba lapu mapes, kas atvieglo materiālu ieguvi skolotājiem. Man patīk atvieglot darbu skalotājiem, jo es zinu, kā ir tad, kad vajag, bet nav. Tad nu tagad es domāju kā ir, un ja nav, tad būs. Un man ļoti patīk radīt vidi, kurā visi jūtas droši un labi, jo tas ir svarīgi visiem. Tad arī uzreiz uzlabojas darba spējas un kvalitāte.
Kādas personiskās īpašības, jūsuprāt, ir vissvarīgākās cilvēkam Jūsu amatā?
Šajā amatā strādājot esmu sapratusi, ka ļoti nepieciešamas ir labas runas, komunikācijas un savaldības prasmes. Te es varu paskaidrot, ka caur komunikāciju tu varēsi izrunāt un panākt daudz, bet ir jāprot pareizi un nosvērti runāt – jāprot valdīt savu balss aparātu. Tā rezultātā arī rodas brīnišķīgas sadarbības. Savaldību vajag ļoti, jo bieži tavs personiskais viedoklis grib kliegt un teikt – nē tā nav, bet tev ir jāsaņemas un jārod kompromiss, lai saglabātu drošo vidi, uzticību un mieru, kas pirmsskolā ir ļoti svarīgi.
Vai varat padalīties ar izaicinājumiem, ar ko saskaraties ikdienā kā metodiķis, un kā Jūs to pārvarat?
Vislielākos izaicinājumus rada balansa meklēšana runājot ar pedagogiem un vecākiem. Sarunās par bērna attīstību un uzvedības problēmām. Protams, ja runa ir par tādu ikdienišķo darbu, tad te ir jābūt arī tādam kā psihologam jo, kad kāds par daudz grupā vai sporta, mūzikas nodarbībās atļaujas, tad parasti bērnu ved pie manis. Respektīvi – “nesmuki” uzvedas ārpus grupas noteikumiem vai dara kādam pāri. Tad skolotāji bērnu atved pie manis un mēs runājamies, zīmējam, līdz nonākam pie risinājuma vai cēloņa saknes. Tas nemaz nav tik viegli, jo būtībā man kā metodiķim ir jāzina visas iestādes grupu bērnu vārdi, vecums un citas prasmes, lai tā saruna mums iznāktu tāda pilnvērtīga. Metodiskais kabinets gluži nav kā skolā – direktora kabinets kurā, ja nogrēkojies raksti paskaidrojumu. Te mēs parunājamies un rodam risinājumu – parasti pozitīvs rezultāts.
Kādu padomu Jūs dotu kādam, kurš vēlas kļūt par pirmsskolas iestādes metodiķi vai vispār strādāt pirmsskolas iestādē?
Pirmsskola ir kā tāds skudru pūznis, kurā ir jāsaprot, ka nekad nebūs garlaicīgi un klusi. Nu labi būs klusi tajā brīdī, kad bērni gulēs, bet tad jau atkal citi darbi. Izaicinājumiem bagāts amats – cilvēkam kurš to uzņemas ir jābūt labām komunikācijas spējām un jāspēj redzēt kopums visā.
Cilvēkam kurš vēlas kļūt par metodiķi ir jāsaprot, ka metodiskais darbs nav tikai materiālu gatavošana, meklēšana, bet arī liela atbildība pret visu iestādi un visām iestādes “skudriņām”. Dators, printeris, laminators un radošs prāts ir sabiedrotie ikdienā. Noteikti jābūt labām prasmēm ar datoru un jaunajām tehnoloģijām, jo manā gadījumā esmu arī tāds tehniskais gars iestādē, kā arī kultorgs. Kolēģiem mēdzu teikt – “multifunkcionāla ninzja”. Piemirsu uzrakstīt, ka svarīgi ir ar sevi saprasties vai spēsi noorganizēt savu dienu tā, lai to jebkurā brīdī atkal mainītu, ja nepieciešams.
Cik skolotāju, skolotāju palīgu un bērnu ir Jūsu iestādē?
Kopumā Matīšu pamatskolā ir daudz skolotāju, bet pirmsskolas iestādē esam astoņi skolotāji, to skaitā arī mūzikas un sporta skolotājas. Mums ir brīnišķīga logopēde un virtuves saimniecīte - kā paši viņu saucam. Bērni kopā ir ap 60. Skolotāju palīgi – 4.
Vai ir kaut kas unikāls, kas saistās ar jūsu iestādi, ar ko vēlaties padalīties ar ELIIS bloga lasītājiem?
Šeit varu pieminēt mūsu lielisko iestādes bibliotēkas stāstu. Skudra Urda to nosauca par aprites ekonomikas bibliotēku. Būtība un rašanās iemesl - pavisam nejaušas sakritības pēc pirms diviem gadiem es sāku tīrīt savu mājas bibliotēku un nolēmu, ka grāmatas, kuras mani bērni vairs nelasa, es labprāt nodotu pirmsskolas rīcībā. Tad sapratu, ka tās ir ļoti daudz un varētu izveidot tādu kā brīvo bibliotēku, kurā vecāki ar bērniem paņem grāmatu, izlasa un atnes atpakaļ. Protams, lai nepieaugtu kājas kādai no grāmatām tika pievienota parakstu lapa. Nu un tad šeit stāsts par to sakritību – iestādes gada metodiskais temats sakrita ar bibliotēkas izveidi – lasītprasme. Kolosāli, ka prāts jau kaut kur nojauta, ka šis strādās un būs vērtīgi. Nu jau divus gadus, vecāki kopā ar bērniem bibliotēku pilnveido un arī mēs iestādes darbinieki to papildinām un nomainām grāmatu klāstu. Bērniem patīk. Kā es to zinu? Jo mans kabinets ir pretī bibliotēkai un es dzirdu bērnu prieku un lielo interesi par tām. Nu un vēl, kas man šķiet unikāls mūsu iestādē ir vecāki! Tie ir kolosāli un ļoti pozitīvi vērsti uz sadarbību. Kopīgi esam labiekārtojuši iestādes vidi un pasākumu apmeklētība ir lieliska. Un ko gan mums vairāk vajag – laimīgus bērnus un priecīgus vecākus. Man ļoti patīk, ja vecākiem ir kāda sāpe vai ja ir kas neskaidrs, tad viņi runā. Tad nu te laikam arī ir atbilde par to komunikāciju un kā jau iepriekš pieminēju – ir labi būt tur, kur tevi zin un kur tu zini visus.
Kā pēdējos gados ir mainījusies pirmsskolas skolotāja loma?
Pēdējos gados pirmsskolas skolotāja loma ir ievērojami mainījusies, atspoguļojot plašākas pārmaiņas sabiedrībā, izglītības pieejā un bērnu attīstības izpratnē. Kā arī uz dažādu izpratni par profesiju kopumā un bērnu audzināšanas modeļiem, man dažreiz gribas teikt – ka kau kas ir “saplīsis”.
Pirmsskolas skolotāji arvien vairāk pielāgo mācību pieejas katra bērna vajadzībām, kas prasa daudz laika un iedziļināšanos. Kā arī ļoti svarīgs aspekts ir - Digitālie rīki arvien biežāk tiek izmantoti gan mācību procesā, gan komunikācijā ar vecākiem. Vienā rokā grāmata, otrā telefons vai dators. Skolotājs vairs nav tikai zināšanu sniedzējs – viņš ir kļuvis par konsultantu, otro mammu, zibens novedēju. No skolotājiem tiek sagaidītas plašākas profesionālās kompetences gandrīz it visā! Daudz manuprāt nevajadzīgas papīru birokrātijas.
Bet ir grāvis - skolotājiem ir jāspēj tikt galā ar - pieaugošām prasībām, bērnu daudzveidīgajām vajadzībām, saskarsmi ar dažādām ģimenes situācijām, bieži vien nepietiekamu sabiedrības novērtējumu un atalgojumu. Darbs ir kļuvis mazliet nervozs, jo ir pieaugusi bērnu visatļautība un kontroles trūkums, bet mēs skolotāji cenšamies cik varam. Un vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka arī mums ir ģimenes un bērni, brīvais laiks un hobiji. Mēs esam tādi paši cilvēki kā citi.
Kādas inovatīvas mācību metodes vai rīkus esat ieviesis savā iestādē, un kādi rezultāti ir novēroti?
Lielas inovācijas neesmu veikusi – kā jau minēju esmu atvieglojusi skolotāju darbu daudzās dokumentu, uzskaites lietās darot tās google doc., ieviesusi gada plānu, kas ir kopīgs visai iestādei un redzams ELIIS. Kā arī daudzus svarīgus dokumentus lieku ELIIS sistēmā. Vispār daudz izmantojam ELIIS sistēmu, jo tā ir ērti un vienkārši lietojama. Te laikam varu pieminēt arī brīvbibliotēku, par kuru runāju jau iepriekš uzdotajā jautājumā. Rezultāti ir labi, jo skolotājam nav jāskraida pa iestādi, lai iegūtu, redzētu svarīgu informāciju, kā arī ir daudz mazāka papīru gūzma. Piedalāmies vietējā mēroga akcijā – ZAAO. Šogad piedalāmies ESF + STEM projektā. Apciemojam vietējos pansionātus, veicinot pilsonisko līdzdalību. Izvēlamies kvalitatīvus izrāžu un koncertu piedāvājums kā papildinājums apgūstot kultūras prasmes. Apbraukājam un iepazīstamies ar vietējiem ražotājiem, uzņēmumiem. Mācību ekskursijās dodamies aplūkot mūsu vietējās pērles - vietējos kultūras pieminekļus un dabas objektus. Sadarbojamies ar blakus esošām pirmsskolas izglītības iestādēm. Ir izveidojusies arī sadarbība ar Valsts policiju, lai apzinātos drošību un to cik nopietnas sekas var būt mobingam.
Kādas prasmes, Jūsuprāt, ir vissvarīgākās pirmsskolas skolotājiem šobrīd, un kā jūs kā vadītājs palīdzat savam personālam tās attīstīt?
Ļoti svarīgas prasmes mūsdienu skolotājam ir emocionālā inteliģence. Spēja atpazīt, saprast un regulēt gan savas, gan bērnu emocijas. Empātija, pacietība un iecietība. Sadarbības un komunikācijas prasmes jeb efektīva saziņa ar vecākiem, kolēģiem un atbalsta personālu. Prasme veidot uzticēšanās pilnas attiecības dažādos aspektos. Individualizētas pieejas pielietošana jeb spēja pielāgot mācību metodes bērna spējām, interesēm un vajadzībām. Iekļaujošās pedagoģijas izpratne un tā spēja realizēt to dzīvē. Protams arī digitālās prasmes ir nepieciešamas.
Kā vadītājs var palīdzēt personālam attīstīt šīs prasmes?
Organizēt seminārus, lekcijas, pieredzes apmaiņas dienas. Atbalstīt dalību ārpus organizācijas kursos vai konferencēs. Veidot vidi, kur skolotāji jūtas sadzirdēti un novērtēti. Iedrošināt atklāti runāt par izaicinājumiem un risinājumiem. Jaunajiem pedagogiem piešķirt pieredzējušu kolēģi kā atbalsta personu. Veicināt sadarbības kultūru – kopīgi plānot, analizēt situācijas. Piedāvāt praktiskus apmācību kursus par konkrētiem rīkiem.
Kā Jūs atbalstāt skolotājus, kuri, iespējams, ir mazāk pārliecināti par digitālo rīku vai moderno mācību metožu lietošanu?
Šeit gribētu sākt ar tādu savu nostāju par digitālajiem rīkiem un visu jauno, ko es zinu. Redziet, kad es biju maza, tad mamma man iemācīja staigāt, ēst un būt. Tagad es varu mammai (kolēģim) palīdzēt apgūt to ko es protu. Tā man ir tāda atgriezeniskā saite, cieņa un sapratne, ņemot vērā vecumu atšķirību un spēju rīkoties ar digitāliem rīkiem. Tas nav nekas pārsteidzošs, ja tev lūdz palīdzību – tas ir ļoti labi, jo kā mans tētis saka – “Kam tad tev ir tā šķirba zem deguna, tak lai runātu, ja nezini vai kaut ko nesaproti?”. Tā tas arī ir un te ir arī tas stāsts par komunikāciju. Nu tad ar šādu domu es eju uz priekšu un palīdzu bez iebildumiem un atrunām. Es bieži runāju un palīdzu it visā, ko es zinu, un ja nezinu, tad uzzinu. Aicinu nebaidīties un vienmēr minu sevi kā piemēru – jo nebaidījos, darīju un sanāca.
Kā Jūs iesaistāt vecākus viņu bērna agrīnajā izglītībā, un kuras stratēģijas ir izrādījušās visefektīvākās?
Vecāku iesaiste nav tikai informatīva saziņa – tā ir partnerība. Te ir jāveido vide kurā vecāki jūtas uzklausīti un iesaistīti. Vide kurā viņi saprot bērna attīstības mērķus un progresu un protams tiek aicināti līdzdarboties. Stratēģijas ir vienkāršas - ikdienas ziņojumi vai fotogrāfijas digitālā platformā piemēram, ELIIS. Individuālas sarunas un regulāras attīstības pārrunas. Pie informācijas stenda pielikta aktuālā informāciju par iestādes darbu vai plānoto, kā arī kādi mazie ikdienas padomi, lai efektīvāk sadarbotos ar vecākiem, bērniem un nonāktu pie kopīga mērķa. Ļoti svarīga ir vecāku iesaiste. Tematiskās radošās darbnīcas (kopā ar bērniem, piemēram, Latviskā mantojuma izstādes veidošana). Kopīgi svētki vai pasākumi, kuros bērni uzstājas, vecāki iesaistās sagatavošanā. Vecāku aptauju veikšana un līdzdarbošanās vecāku padomē.
Mēs cenšamies arī organizēt vecāku sapulces, kurās ne tikai informējām, bet arī cenšamies vecākus izglītot dažādos jautājumos par bērna attīstību. Un kā jau es teicu – mūsu vecāki ir lieliski tad arī uzskatu, ka šis ir svarīgi - pozitīvas attiecības un uzticēšanās veidošana jeb pie mums tā ir atzinības izteikšana vecākiem par iesaisti, cieņpilna attieksme – arī tad, ja vecāki ir ļoti aizņemti vai kritiski noskaņoti.
Ar kādām problēmas jūs saskaraties visbiežāk komunikācijā ar vecākiem, un kā jūs tās risināt?
Visbiežāk problēma pat nav tik liela kā no sākuma liekas. Bieži tas ir nepareizs tonis, vai kļūdainas informācijas nodošanas veids. Pārpratumu risināšana. Tādas cilvēcīgas kļūdas, kuras katrs no mums uztver savādāk vai ir radis risināt savādāk. Un te ir atkal stāsts par komunikāciju. Vienmēr ir iespēja pārjautāt vai pajautāt izglītības metodiķim par nesaprasto, bet ir gadījumi, kad vecāki izvēlas šos jautājumus risināt caur dusmu vai aizvainojuma prizmu. Protams ir gadījumi, kad no sākuma tiek sazvanīti novada patvarstīji un tikai pēctam vecāks saprot, ka to visu taču varēja risināt cilvēcīgi - komunicējot. Bet nu mums katram ir savs veids kā mēs risinām konfliktus vai neskaidrības. Visbiežāk mēs pārrunājam situāciju atkārtoti, pie kādas tējas krūzītes un nonākam pie pozitīva risinājuma, jo atklājas, ka ir bijusi cilvēcīga nesapratne. Ja situācija tomēr neatrisinās mierīgi, tad protams viss tiek ieprotokolēts un jau ar stingru argumentu bāzi, risināts. Bet visi vairāk, vai mazāk, grib mierīgi.
Kādas sistēmas vai platformas jūs izmantojat pirmsskolas darbības vadīšanai, un kā tās ir uzlabojušas jūsu darba gaita?
Lielākās sistēmas vai platformas ir Google (liela daļa ko tā piedāvā), Wordwall, LSM Bērnistaba. Darba profilos ir dažādas platformas kuras arī izmantojam un protams ELIIS. Pagājušajā gadā izmantojām arī Soma.lv.
Internets un digitālie rīki atvieglo dažādas informācijas pārstrukturizēšanu vienu viet, līdz ar to tas atvieglo darbu, jo nav jarakājas pa papīru kalniem. Protams arī tie ir vajadzīgi, bet vairs ne tik daudz. Un tur nu neko nevar darīt – kāds laikmets ar tādiem rīkiem strādājam.
Kā, Jūsuprāt, izskatās agrīnās bērna izglītības nākotne, un vai Jūsu pirmsskolas izglītības iestāde tam ir gatava?
Ja šeit runājam par iekļaušanu un individuālo pieeju, tad uz papīra jau tas izskatās skaisti, bet dzīvē nebūt nav tik vienkārši. Es Protams runāju vispārīgi, jo ja runa ir par vienu bērnu grupā tad tas ir cits stāsts, bet jau par vairākiem un ar nopietnām attīstības problēmām, tad lauku pirmsskolām trūkst palīgu, kas nodarbotos ar šiem bērniņiem. Iedomāsimies vienu bērnu ballīti kurā ir 24 bērni, un 5 no šiem bērniem ir programmu bērni. Grupā ir 2 skolotājas un 1 auklīte. Katram vajag pieiet klāt, palīdzēt un daudz lielāku uzmanību ir jāpievērš šiem programmu bērniem, kuriem ir individuālie plāni un cita pieeja mācīšanai. Tas nav viegli. Es neesmu pret, bet atceramies ka skolotājs ir tikai cilvēks. Vai gatavi? Cik nu varam būt gatavi, tik protams esam un cenšamies no visām savām labākajām iespējām radīt bērnam drošu un integrējošu vidi priekš viņa spējām un attīstības līmenim. Runājot par digitālajām ierīcēm PII, jāsaka godīgi - nu nezinu. Man liekas, ka viņi tā jau daudz savu brīvo laiku mājās tajās pavada. Tādēļ mūsu iestādē mēs stingri pievēršam uzmanību ekrānlaikam (5-20min). Par emocionālo un sociālo inteliģenci runājot - jā ar to mēs strādājam daudz. Runājam un diskutējam. Tas ir svarīgi Runājot par ekoloģiskāku vidi – jā es esmu par un iestāde šķiro, sēj, stāda, kopj un novāc – to visu mēs darām kopā ar bērnu. Bet man ļoti gribētos, lai tomēr nebūtu tik liels uzsvars uz Sasniedzamiem rezultātiem, bet patiesi uz bērna. Man vienkārši vienmēr gribas pajautāt – kur bērniem paliek bērnība?! Tās zaļās pļavas, rotaļas un vienkārša laime.. Protams šis ir mans subjektīvs viedoklis. Un kā jau daudz, kur iepriekš minēju – jā sadarbība un komunikācija ar vecākiem ir svarīga, lai vecāks būtu klātesošs nevis tikai vērotājs. Šo visu apkopojot es uzskatu, ka mūsu iestāde ir gatava un ja nu kaut kur neesam, tad sagatavosimies, ja vajadzēs, jo kur tad citur mēs liksimies - agrīnā bērna izglītības nākotne ir mūsu un vecāku rokās. Sen nebiju tika daudz izlikusi savas domas. Paldies par to!
